Sveicināti novadnieki un lasītāji.
Varu derēt, ka katram no jums dzīvē ir bijis tā, ka iekšēji jūti – var pienākt negaidīts mirklis, kas izmaina visu ikdienas ritmu.
Paralēli vietējai politikai, sekoju līdz arī tam, kas notika Saeimā, Ministru kabinetā. Tāpat sekoju līdz politiķu gaitām un aktivitātēm. Pēc Saeimas vēlēšanām paliku pirmais aiz strīpas Vidzemes vēlēšanu apgabalā un, ņemot vērā manu kolēģu rosīšanos, nebiju plānojis aktīvi iesaistīties lielajā politikā, jo biju pārliecināts, ka dzīve ritēs savu gaitu.
16. oktobra diena īpaši neatšķirās no iepriekšējās dienas un nesolījās, ka arī nākošā diena būs ar kādiem citiem notikumiem bagāta. Bet tad, plkst. 14.00, atskanēja zvans no kolēģes, kura ieguva Saeimas mandātu, ar paziņojumu, ka viņa grasās atkāpties no sava amata. Mēģināju viņu pārliecināt, ka, varbūt, ir vērts šo lēmumu kārtīgi pārdomāt un nesteigties. Diemžēl, šoreiz mans mēģinājums neizdevās un kolēģe bija jau izlēmusi. Ja teikšu, ka tas nebija pārsteigums – ir pateikt neko! Njā! Tas bija ļoti negaidīti!
Ko tas nozīmēja man? Vispirms – šoks, tad – satraukums par nezināmo un visbeidzot – samierināšanās ar faktu. Bija pilnībā jāpārkārto savi plāni un nāca klāt jaunas rūpes. Pēkšņi kļuvu par ievērības cienīgu un svarīgu personu ļoti daudziem cilvēkiem, kuri nebija mani uzrunājuši gadiem! Hm, laikam tas ir kāds psiholoģijas fenomens?! Pats jauno amatu uztveru nevis kā bonusu, bet gan kā iespēju pārstāvēt savus vēlētājus Saeimā. Man bieži jautāja – tu iesi kolēģes vietā? Ar to domājot, ka turpināšu iet viņas pēdās. Atbildēju godīgi – neeju kāda, bet savā vietā un mana rīcība un lēmumi būs ar domu par saviem vēlētājiem un valsti kopumā.
Tā pienāca diena, kas iezīmēja jaunu posmu manā dzīvē. 22. oktobrī, pēc aizejošās kolēģes pavadvārdiem jaunajā amatā stājoties un Saeimas deputāta zvēresta nodošanas, plkst. 09:22:18 tika paziņots balsojums par mana Saeimas deputāta mandāta apstiprināšanu. Ar 88 balsīm PAR un 1 balsi PRET tiku apstiprināts jaunajā amatā. Atzīšos godīgi – saviļņojums bija liels un apzinājos atbildību, kas tagad gulstas uz maniem pleciem. Priekšā stāv 2 gadi smaga un atbildīga darba. Drīz būs pagājis apaļš mēnesis no tā brīža un cenšos iekļauties Saeimas darba ritmā, jo pārējie kolēģi jau jūtas kā zivis ūdenī. Man ir ātrā tempā jācenšas panākt viņus lai darbs būt maksimāli lietderīgs.
Noslēgumā vēlos pateikt tikai to, ka šis un iepriekšējais raksts bija maza iesildīšanās un pirkstu ielocīšana pirms aktīvas rakstu rakstīšanas atsākšanas.
Uz drīzu tikšanos!