Tālajos 60-jos dzima Cilvēks. Izdzīvoja bērnību, jaunību, priecājās, bēdājās. Mācījās skolā, izbaudīja dzīvi, sargāja armijā tā laika plašo dzimteni. Tur ieguva arodu – metinātājs. Izveidoja ģimeni, strādāja savā specialitātē dažādos padomju laika un brīvas Latvijas ekonomiskajos veidojumos. Kā jebkuram cilvēkam – piemita arī savas vājības. Cīņa ar zaļo pūķi pārvērtās par ikdienas izaicinājumu. Šis izaicinājums viņu pārņēma un aizēnoja visu pārējo. Pazaudēja visu sasniegto, pat mīlestību pret sevi.
Par sevi viņš atgādināja pirms gada. Laikam bija sapratis, ka zaļais nav pieveicams un vajadzētu atkāpties.
Cīņas gaitā bija iedragāti gan veselība, gan priekšstats par sabiedrību un katra cilvēka pienākumiem pret to. Nojukušas bija barjeras starp vajadzību un uzvedības normām. Viņš kļuva LIEKS visiem. Sāka traucēt gan ar savu uzvedību, gan ģērbšanās stilu. Lai cik vilinoši piedāvājumi netika izteikti par iespējām atgriezties visiem pieņemamajā izskatā un izbaudīt cilvēka cienīgu dzīvi – viņš no tiem atteicās. Pat policija bija bezspēcīga. Iespējams, ka šī saltā nakts būtu pēdējā un problēma atrisinājusies pati no sevis. Bet…..
Paldies Jums, Arvīd un Inga, par to, ka neļāvāt izdzist dzīvībai šausminošos apstākļos. Tā rīkojas CILVĒKI! Paldies ātrās palīdzības brigādei, kas parūpēsies lai Valdis vairs nepiedzīvotu to, ko neviens nenovēlētu savam lielākajam ienaidniekam.
Valdi – veseļojies, tev tam vajadzēs daudz spēka……..